Sanita nolika klausuli un paskatījās uz vīru. Māris tikko bija ienācis dzīvoklī un vilka nost jaku. Piecas minūtes ilgais telefona zvans ar brāli bija atstājis nepatīkamu pēcgaršu.
— Tavs brālis zvanīja. Atkal aicina uz Jauno gadu. — Nu, un kas? Tas taču ir labi, — atmeta Māris, nepievēršot uzmanību sievas tonim. Viņš pakāra jaku uz āķa. — Pagājušajā reizē normāli nosvinējām. Man patika. Vismaz bija jautri. — Normāli? — Sieviete apsēdās pretī. Viņas balss bija klusa, bet tajā vibrēja neapmierinātība. — Tu atceries, kas tur uz galda bija? Un tu atceries, kāds tas galds izskatījās, pirms mēs ieradāmies?
Māris aizdomājās. Viņš patiešām atcerējās. Atcerējās vistu ar kartupeļiem, «Olivier» salātus, un tas arī viss. Galds bija pieticīgs, gandrīz tukšs. Viņa atmiņā uzplaiksnīja mirklis, kad viņi, ierodoties ar savām somām, pārsteidza Andri un Līgu. Viņu acis iedegās kā Ziemassvētku eglītes. — Bija pieticīgi, — viņš beidzot atzina.
— Bet Andris teica, ka gads smags. Viņiem ģimenē ir grūti. To taču var saprast. Mēs taču esam ģimene.
— Krīze, protams. Bet vai tā nozīmē, ka mums jākļūst par viņu banketu sponsorēšanu? — Sanita piecēlās, straujiem soļiem pastaigājās pa istabu. Viņas acis spīdēja. — Bet tu atceries, ko mēs atvedām? Māri, es runāju par visu. Torti. Nevis to, ko nopērk pēdējā brīdī, bet pasūtītu, skaistu. Servelādes desu, ko viņi nekad nevar atļauties. Kūpinātu un sālītu zivi, ikrus. Sarkanos ikrus, atceries, kā Līga uz tiem skatījās? Augļus – ananāsus, mango! Dāvanas bērniem, kaudzi. Dzērienus, labu konjaku un šampanieti. Es trīs dienas staigāju pa veikaliem, izvēlējos, salīdzināju cenas, stāvēju rindās. Tā bija vesela misija.
— Nu, un kas tagad? — Māris jutās neērti, jo sievai bija taisnība. — Un tas, ka tas viss nekavējoties tika izlikts galdā. Nekādas ekonomijas, nekādas taupības. Un apēsts. Vienā vakarā. Turklāt Līga pat nepiedāvāja neko no mūsu atvestā atstāt sev, lai būtu, ko ēst pirmajā janvārī. Bet viņiem pašiem uz galda gandrīz nekā nebija. Mūsu atvestais aizēnoja visu viņu situāciju.
Māris sarauca uzacis. Patiešām, viņu nestie labumi pazuda ātri. Aizdomīgi ātri. Andris ar Līgu priecājās kā bērni, bet šajās priekā bija manāma ne tikai svētku sajūta, bet arī pārticības izsalkums. Viņi ēda ar steigu, ar neapmierinātu apetīti. — Tu domā, ka viņi tāpēc aicina? — Viņš negribēja ticēt. Doma par to, ka brālis viņu izmanto, bija ļoti sāpīga. — Tomēr brālis. Radniecība. Tam vajadzētu būt svarīgākam par desu.
— Es nezinu, — Sanita paraustīja plecus. — Bet tas ir aizdomīgi. Toreiz pēkšņi uzaicināja, it kā pēdējā brīdī. Tagad atkal. Un tik priecīgi, tik laipni aicina. Līgas balss bija medaina. Tu dzirdēji, cik viņa bija sajūsmināta? Tā nebija mīlestība pret mums, tas bija prieks par dāvanām.
Māris klusēja. Doma nepatīkama, bet loģiska. Viņš atcerējās savas sajūtas, kad viņi aizbrauca. Tukšas somas, pilns vēders, un dīvaina sajūta, ka ir izpildījis kādu pienākumu, nevis baudījis ģimenes laiku. Pirms gada viņi atbrauca ar pilnām somām. Galds pārvērtās no nabadzīga par karalisku. Saimnieki apmierināti. Bet ja nu viņi tagad atkal gaida to pašu? Ja nu mēs esam tikai piegādātāji?
— Pārbaudīsim, — piedāvāja sieva, un viņas acīs iedegās stingrs lēmums. — Kā? — Māris nobijās no viņas apņēmības. — Pasaki, ka atbrauksim, bet ar tukšām rokām. Atklāti pasaki, ka mums ir grūtības, gluži tāpat kā viņiem. Pasaki, ka atnesīsim tikai sevi. Paskatīsimies uz reakciju.
Vīrietis sāka šaubīties: — Nē, es negribu tā darīt. Tas ir pārāk tieši, pārāk negodīgi. Brālis apvainosies. Viņš var nodomāt, ka mēs esam skopi. — Ja apvainosies, Māri, tas nozīmēs tikai vienu — man ir taisnība, — Sanita atbildēja. Viņa uzsvēra katru vārdu. — Ja viņš patiešām grib redzēt mūs, tad mūsu stāvoklis viņu neietekmēs. Ja viņš neparko neapvainosies, bet sāks izvairīties, tātad viņš patiešām mūs redz tikai kā pārtikas piegādātājus.
Māris padomāja. Logika bija dzelžaina. Loģika, kas pazaudē romantiku un ģimeniskumu. Loģika, kas atklāj patiesību.
Nākamajā dienā viņš saņēmās un sastādīja Andra numuru. — Sveiks, brāli. Zvanu par svētkiem. Mēs atbrauksim. Mēs vienmēr esam priecīgi būt ar jums. — Lieliski, — Andra balss skanēja ļoti priecīgi, pat pārāk priecīgi. — Gaidīsim jūs.
Līga jau plāno ēdienkarti. Viņa runāja par sarkanajiem ikriem…
— Tikai es tevi brīdinu uzreiz, Andri. Mums šogad ir ļoti, ļoti saspīlēti ar līdzekļiem, — Māris dziļi ievilka elpu. Melot brālim bija smagi. — Mašīnu remontējām, motors sabojājās. Lieli izdevumi. Visi uzkrājumi aizgāja. Tāpēc atvaino, mēs atbrauksim ar tukšām rokām. Nu, varbūt saldumus bērniem paņemsim, simboliski. Mēs paši knapi galus savelkam.
Klausulē iestājās pēkšņa, smaga klusuma pauze. Māris dzirdēja, kā brālis elpo, lēni, it kā domātu par formulas risinājumu. Sekundes stiepās minūtēs. — Mmm… saproti, Māri, — beidzot sāka runāt Andris. Viņa tonis vairs nebija priecīgs, bet drīzāk neērts un izvairīgs.
— Līga te runāja… Viņa atcerējās, ka viņas vecāki mūs jau sen ir aicinājuši uz Vecgada vakaru. Viņi jau sākuši nedaudz apvainoties, ka mēs pie viņiem nebraucam. Tāpēc es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka mums izdosies jūs uzņemt. Mums vēl jāprecizē plāni ar Līgas ģimeni, jo viņiem ir tādas savas tradīcijas. — Tas ir, kā neizdosies?
Māris saskuma. Viņš sažņaudza telefonu. — Tu taču pats zvanīji vakar un aicināji! — Jā, bet saproti, plāni var mainīties. Tu zini, kāda ir Līga. Ģimenes pienākums. Tās nav tikai vakariņas, tas ir nopietni. Andris meklēja vārdus ar piepūli. — Labāk sazvanīsimies vēlāk. Uzzināšu pie sievas precīzi.
Saruna beidzās. Māris lēnām nolika klausuli un paskatījās uz Sanitu. Viņa stāvēja blakus, visu dzirdēja un klusībā apstiprināja savu aizdomu pareizību. — Nu ko, pārliecinājies? — viņa jautāja, un viņas balsī skanēja gan rūgtums, gan triumfs. Vīrs tikai pamāja ar galvu. Viņa sejā bija dziļas skumjas. Bija rūgti atzīt, bet fakts bija acīmredzams. Tiklīdz brālis dzirdēja par tukšām rokām un “simboliskiem saldumiem”, viņu plāni mainījās ātrāk nekā laika prognoze.
— Nu, dod viņš, — viņš izelpoja. — Andris… mans brālis. Es par viņu biju gatavs atdot visu. — Jā, viņi ir praktiski cilvēki, Māri. Ļoti praktiski, — Sanita teica ar drūmu smaidu. — Kāda jēga viņiem no viesiem, kas neko neatvedīs un neglābs viņu tukšo galdu? Viņiem pašiem nav ko ēst, un tērēt pēdējos līdzekļus, lai mūs pacienātu, viņi, protams, negrasās. Mēs bijām tikai lēts veids, kā uzklāt bagātīgu svētku galdu.
Māris apsēdās uz dīvāna. Viņš atcerējās pagājušo gadu. Kā viņi brauca, cik smagas bija somas. Kā Andris sagaidīja, apskāva, bet viņa skatiens aizslīdēja uz ietilpīgajiem maisiņiem. Kā Līga ahas un ohos izteica sajūsmu par torti, kas maksāja gandrīz visu dienas algu. Kā bērni priecājās par dāvanām, kuras Sanita rūpīgi izvēlējās. Un tad galds. Trīs vienkārši ēdieni. Un viņu delikateses, kas pazuda zibens ātrumā. — Tātad mūs patiesībā novērtēja nevis par kompāniju, nevis par ģimenes mīlestību, — viņš beidzot spēja to pateikt skaļi. — Bet tikai par somām ar pārtiku. Par sarkanajiem ikriem, Sanita.
— Izklausās pēc rūgtās patiesības, — Sanita apsēdās blakus. — Oho, kāda vilšanās. Bet tagad vismaz zinām. Mēs zinām, kur mēs stāvam viņu prioritāšu sarakstā.
Pēc dažām stundām piezvanīja Andris, kā solīts…
— Māri, esmu visu noskaidrojis, — viņš teica bez jebkādām emocijām. — Mēs ar Līgu esam nolēmuši, ka šogad tomēr brauksim pie viņas vecākiem. Viņi patiešām ir apvainojušies, ka mēs vienmēr svinam pie mums. Tā ir sena ģimenes tradīcija, saproti? Tāpēc atvaino. Citreiz noteikti.
— Skaidrs, Andri, — Māris atbildēja tik auksti, cik vien spēja. — Labi. Lai jums labi svētki ar Līgas radiem un viņu tradīcijām. — Paldies. Un jums. Nu, sazvanīsimies. Abi nolika klausuli ar atvieglojumu. Māris saprata, ka brālis melo. Nekādi Līgas vecāki, nekādas tradīcijas. Vienkārši viņi nevēlas uzņemt viesus, kas neuzlabo viņu dzīves līmeni.
Sanita bija pirmā, kas izlauzās no klusuma, viņas balss bija mierīga un atvieglota. — Lieliski. Tad mēs svinēsim mājās. Uzklāsim galdu sev. Mēs uzklāsim normālu, skaistu, garšīgu galdu, par kādu mēs vienmēr esam sapņojuši. Kam mums braukt pie tiem, kas priecājas par mums tikai ar pilnām somām? Šis gads beigsies ar cieņu pret sevi. Vīrs piekrita. Sākotnējais aizvainojums mazinājās, palika vien rūgta skaidrība. Ja brālis tā izturas, tātad viņu tuvība ir beigusies. Tā nav radniecība, bet gan abpusēji izdevīgs darījums.
Jaunais Gads: Tradīcijas un Izvēles
Sākoties svētku burzmai, Sanita sāka gatavoties. Viņa izveidoja izsmalcinātu ēdienkarti. Ne tādu, kādu veido, domājot par citiem, bet tādu, kas atspoguļoja viņu pašu vēlmes. Viņi gribēja pie galda redzēt arī latviešu Jaunā gada tradīciju ēdienus. — Mēs ēdīsim zirņus, — Sanita paziņoja. — Vecie latviešu ticējumi vēsta, ka zirņi jautājami, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Un vēl skābie kāposti ar cūkas gaļu — tie nesīs spēku un pārticību. — Bet zivis? Mēs taču vismaz kaut ko no jūras gribējām, — Māris atcerējās viņu iemīļotos ikrus. — Jā, zivis! Zvīņas piesaista naudu! — Viņa smējās. — Mēs paši sev nopirksim zivis un ieliksim zvīņas makā, nevis barosim brāli ar tām, lai viņam būtu viss labi.
Viņi kopīgi iepirkās. Pirmo reizi viņi pirkumus veica lēnām, ar baudu. Viņi izvēlējās visu, ko mīlēja paši, nevis to, kas būtu maksimāli iespaidīgs, lai pārsteigtu radiniekus. Tika nopirkts labs vīns, nevis tas, ko varētu apēst 5 cilvēki vienā stundā. Sanita pati pagatavoja pīrāgus ar gaļu un kāpostiem. Tā vietā, lai pirktu servelādi, viņa izcepa mājas cepeškrāsns cepeti. — Lūk, kādu galdu mēs gribam, — Māris novērtēja rezultātu trīsdesmit pirmā vakarā. Galds bija elegants, nevis pārpildīts, bet pilns ar mīlestību. — Mēs sev parasti tā nedarām.
— Un zini, Māri, esmu ilgi par to domājusi. Mēs vienmēr esam taupījuši un vedām visu labāko pie citiem. Mēs bijām pārliecināti, ka tas ir pienākums. Apsēdies. Mums ir labi. Mēs esam mācījušies. Jaunā gada naktī mēs uzrakstīsim savas vēlēšanās uz papīra gabaliņa un kamēr pulkstenis sit, mēs to sadedzināsim, — viņa teica, atceroties vēl kādu senu ticējumu. — Šogad mēs vēlēsimies pārticību sev, nevis citiem.
Viņi sēdēja pie galda divatā. Baudīja maltīti bez steigas. Nebija jāsteidzas, lai visi kaut ko dabūtu. Nebija jāizliekas, ka ir jautri. — Zini, — teica Sanita. — Man patīk. Nevajag nekur braukt, nekas nav jāstiepj. Nav nevienu jāizklaidē. Es jūtos atvieglota. — Man arī, — atzinās Māris. — Lai gan… tomēr ir skumji. Brālis.
— Zini, Māri, tas, kurš ar tevi ir tikai tad, kad tu viņam atnes pilnu somu labumu, nav brālis, — viņa teica. — Viņš ir klients. Mēs beidzām šo biznesa attiecību.
Attālināšanās un Secinājumi
Pirmā janvāra rītā piezvanīja Andris. — Svinējām normāli. Mājās, — Māris atbildēja īsi. — Da, arī labi. Pie Līgas vecākiem bija bagātīgs galds, — Andris teica. Pēcgaršā palika liekulība. — Prieks par jums. — Nu, varbūt nākamajā gadā tomēr svinēsim kopā, — Andris jautāja. Viņa balsī bija mazliet cerības un daudz nedrošības. Viņš mēģināja atjaunot savu “lēto avotu”. — Redzēsim, Andri. Kā tas izdosies, — Māris teica.
Pēc nedēļas Māris satika draugu Jāni. — Vedām kaudzi visa kā. Atbraucām, un viņiem tukšums. Pat tēja nebija. Saimniece saka, “aizmirsu”. Labi, ka mēs visu atvedām. — Un kā, brauksi vēl? — Māris jautāja. — Diez vai. Man apnika būt par pārtikas veikalu uz riteņiem. Mēs esam banka, kurai nav jāatmaksā kredīts.
Māris pārstāja justies vientuļš savā rūgtumā. — Cilvēki pierod. Viņi domā, ka, ja reiz radi, tad tev ir pienākums palīdzēt. Bet šī nav palīdzība, Sanita. Tā ir izmantošana.
Pirmais mēnesis pagāja klusumā. Andris nezvanīja. Māris arī ne. Brāļi attālinājās. — Žēl, — Sanita teica. — Nav ģimene, ja attiecības ir par cenām. Tā ir tirdzniecība.
Nākamajā Jaunajā gadā viņi atkal sēdēja pie sava skaistā galda. Sanita bija uzcepusi zosi. Viņi izbaudīja svētkus. Andris vairs nezvanīja. Māris ar sievu saprata. Īsti svētki ir tur, kur tevi gaida nevis dēļ bagātības vai ēdiena, bet dēļ tevis paša. Un šī atziņa bija dārgāka par sarkanajiem ikriem.
